1. Latviešu StrĒlnieki

Strēlnieki – septiņsimt gadu
Slāpētās tautas skaļākais kliedziens
Slepus sentrītais nazis
Kas pāršķēla virves, lai varētu elpot

Pusnaktīs baigās un aklās
Pie Veisiem, pie ķekavas, Slokas un Smārdes,
Tīreļa purvos balti kā spoki
Jūs gājāt nāvē

Strēlnieki lepnie, jūs zēni,
no Latvijas pļavām un mežiem

Dienu un nakti pie Juglas
Traki un melni kā čugunā lieti
Jūs vācu lepnumam – gvardiem
Un viņu pārspēkam stāvējāt pretī

Krievijas netīro ielu
Sausās un slāpstošās lūpas
Skūpstījāt asinīm savām
Jūs – brīvības dēļ

Zēni no Nordeķu priedēm
Zvaigžņu un Rēveles ielām

Es redzu pie debesīm naktī
Tur, kur mākoņi mēnesi rok
Pulks pēc pulka nāk aizsaules taktī
Ceļas mirdzot un atkal plok

Tie ir strēlnieki, kuru vairs nava
Un kuru nebūs otrreiz vairs
Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs kairs.

2. Kauja Pie Plakaniem, Kauja Pie Veisiem

Tās bija pirmās latviešu strēlnieku uzvarētās kaujas
1915.gada 29.oktobrī un 23.novembrī, kas palīdzēja apturēt
vācu armijas virzīšanos uz priekšu. 1.Daugavgrīvas strēlnieku
bataljona pirmā rota virsnieka Fridriha Brieža vadībā
sakāva četrreiz lielākus vācu spēkus.

Naktī vismelnākā dzimāt
Jūs, ielu un rensteļu zeņķi
Un tomēr jūs esat lieli
Jo Jūs pirmie gājāt gaismas svīdumā vājā
Kaujā pie Plakaniem, kaujā pie Veisiem
No nameļiem sīkiem un greiziem
Pretim smaidošai Misai un Iecavai
Ar vienu domu –
Aizsargāt ceļu uz Rīgu.

Kauja pie Plakaniem, Kauja pie Veisiem
Pirmā, mirdzošā, veiksmā.
Dzirdiet, kā kauju gājējai pirmajai rotai
Un viņas vadonim Briedim
Soļi, no purvājiem kāpdamies, mūžībā iedim...

" Ei, puikas, kur gribat Jūs līst tā,
mēs zinām tās vietas, stāviet,
tur purvs priekšā un nāve!"
Bet Jūs tikai uzsitāt knipu un teicāt:
" Ei, cāļi, ne vīri" –
un pāri purvam tai naktī Jūs līdāt
bez rimas,
jo Jūsu ienaids un sīkstums
pārvērta vizošā grīdā purvu dūņaino rāvu.

Bet tagad es saku, lai kur es stāvu,
No Ķekavas, Juglas un Tīreļa es jūtu
Ieplūstam sevī dīvainu strāvu,
Kas like manai sirdij un muskuļiem augšup tiekties
Un es kliedzu:" Pieminiet Misu un Iecavu,
Pieminiet savus pulkus, visus astoņus!"

Kauja pie Plakaniem, kauja pie Veisiem
Tā pārvērta strēlnieku asinis teiksmā;
Kauja pie Plakaniem, Kauja pie Veisiem
Pirmā, mirdzošā un veiksmā!

3. 1916. Gada Marts

Lai atbalstītu sabiedrotos (Angliju un Franciju),
Krievu 12.armija 1916.gada martā gatavoja uzbrukumu.
Latviešu bataljoni devās kaujā kopā ar krievu daļām uz
Atklāta lauka pie ķekavas.

Ir 1916.gada marts
Uz Ķekavas pozīcijām, kur Rīgas –Bauskas ceļš
Pa sniega un dubļu pilnām stigām
Brien latvju strēlniekbataljoni
Tiem priekšā stāv nikna kauja,
Kur daudzi pirmoreiz ies ugunī bet Rīgas pašpuikas jau paši
cīņā raujas
Jo droši tic, ka ienaidnieku dzīs

No augstiem cara ģenerāļiem lemts
Ar sibīriešu pulkiem kopā
Tur galvenajā triecienjonī ies
2.Rīgas un 1.Daugavgrīvas bataljons
jau 20.marta naktī
tie ieņem vietas pirmās tranšejās
laiks paiet satraukuma pilnās gaidās
stāvot dubļos vai guļot slapjās granātbedrēs

Līdz beidzot pussešos rītā
Ierūcas krievu lielgabali pirmie
Un sākas viesuļuguns
Šauj 92 stobri un vācu pozīcijas
Vārās tā kā katlā
Tad kaujā dodas sibīrieši
Un noskan pavēle:" Latvieši uz priekšu!"

Jau ienaidnieku fronte pušu rauta
Un daudzi skaļu " urā!" sauc
Bet tālāk strēlnieki vairs netiek
Sāk vācu ložmetēji viņu rindas jaukt
Un arī atpakaļ vairs ceļa nava
No artilērijas tur ugunssiena celta
To sibīrieši neiztur – tie bēg
Un vāci viņus līķu vālos slauka
Bet latvieši vēl turas!
Un tikai tumsā atpakaļ lien dzīvajie
Un ievainotie ilgi vaid uz lauka
No augstiem ģenerāļiem bija lemts
Tur daudziem palikt marta granātlaukā

4. Nāves Sala

No 1916.gada pavasara līdz rudenim otrais un trešais
Strēlnieku bataljons kopā ar krievu daļām aizstāvēja
Nelielu nocietinājumu Daugavas kreisajā krastā – priekšā
bija ienaidnieks, aizmugurē – plata upe,
apkārt – klajš akmeņains lauks. Aizstāvēties nācās
zem vācu šāviņu un indīgo gāzu uguns, kas prasīja
lielus cilvēku upurus, tāpēc šī vieta tika saukta
par Nāves salu.

Tumši tek Daugaviņa
Smagus, melnus viļņus veļ
Lielgabalu dobjus dārdus
No viņa krasta pāri ceļ

Tur Nāves salas uguns laukā
Lodes tikai dziesmas dzied
Un indes gāzēm piepildīti
šāviņi cērt elpu ciet

Bet ne jau raud un gaužas streļķi
Zem granātuguns tie jautri smej
Jo zina droši, par taisnu lietu
Tie savas asinis te lej

5. Sešas ĀrprĀta Dienas

1916.gada 16.-20.jūlijs – sešas izmisīgas jūlija kauju dienas
uz atklāta lauka pie ķekavas tajā pašā apvidū, kur
notika Marta kaujas.
Cīņā ar krievu pulkiem devās
1.,6.un 7.Latviešu bataljons.

Karstā jūlija saule
Vēl spīdi spoži
Pār mežiem un pļavām
Kur drīz triecienā trakā
Trauks latvju streļķi

Ai, rāmā ķekavas upe
Vēl dzidri plūst tavs ūdens
Bet jau drīz sarkanā krāsā
To asinis krāsos

Ai, lēnais vakara vējš
Vēl šūpo balto bērzu lapas
Drīz zem to kailajiem stumbriem
raks brāļu kapus

Vēl manas skaidrās acis
Mīļi šo pasauli tver
Bet dziļi čukst tumša balss-
Drīz tās tev uz mūžu būs jāaizver

Pelēks un lietains aust 16.jūlijs
Vēl klusums, bet tūlīt vārīsies elle
Un asinis plūdīs
Un daudziem sapņiem un cerībām pienāks tur gals
Kad nāves pļaujmašīnas cilvēku ķermeņus mals

Un tad uz priekšu, nav vietas vairs domām
Kā ārprātīgs pāri pļavai tu trauc,
Visapkārt spindz lodes, trīc, līgojas zeme
Un blakus kāds krītot pēc mātes vēl sauc

Kaukdama visa pasaule griežas
Tērauda lietus no debesīm līst
šķīst dūņas koki un zeme
Un cilvēku locekļi lido tiem līdz

Gaišā dienā uz atklāta lauka
Pret dzeloņdrātīm un ložmetējiem
Zem šrapneļu un granātu uguns
Sākas strēlnieku skrējiens

Un neapturams, kaut beigās ar'veltīgs
Sešas ārprāta naktis un dienas
Niknuma pilns trieciens
Tikai dēļ cerības vienas –
Redzēt savu Tēvzemi brīvu
Ļaut simtiem un tūkstošiem mierīgi dzīvot!

6. Pulkvedis Briedis

Fridrihs Briedis (1888.-1918) – viens no izcilākajiem
Latviešu strēlnieku virsniekiem, kurš, vēl dzīvs būdams,
Kļuva par leģendu, ar savu piemēru iedvesmodams citus.

Kad sirmajai tēvzemei grūti klājās
Tu pirmais biji, kurš cēlās kājās
Pirmais strēlnieku rindās stājies
Tev dubļainās tranšejas kļuva par mājām

Viskarstākā cīniņā
Ar mirdzošu virsnieka zobenu rokā
Pirmais tu biji, kas traucās
Cauri ložu un granātu uguņu lokiem

Pulkvedi Briedi – saviem kareivjiem labākais piemērs
Droši tie gāja tev pakaļ vienmēr
Pulkvedi Briedi – tu turpini dzīvot arī pēc nāves
Un senajiem virsaišiem līdzās tagad tu stāvi

Bez bailēm tu raudzījies nāvei acīs
Vienalga tev bija, ko vēsture sacīs
Jo ne jau par ordeņiem, caru vai slavu
Tu cīnījies tikai par tēvzemi savu

Aiz kareivju mugurām platām
Neslēpies bailīgs
Jo tikai niknākās kaujas virpulī
Spēj justies patiesi tu laimīgs

Kad asins, zeme un ugunis šķīst
Kad ložu lietus uz cilvēkiem līst
Kad lielākās bailes pārvarēt nākas
Tur tikai īstā dzīve tev sākas

7. TĪreĻa PurvĀ

1916.gada 23.decembrīTīreļa purva apkārtnē sākās
leģendārās Ziemassvētku kaujas – krievu 12.armijas lielākais uzbrukums,
kurā galvenais trieciens bija jānes latviešu strēlniekiem. Pēc
nedēļu ilgām cīņām
izdevās no vāciešiem atkarot Ložmetējkalnu, bet krievu
ģenerāļu
nemākulīgās rīcības dēļ, kaujās vairāk nekā 5000
latviešu strēlnieku
zaudēja dzīvības.

Kā aizkauts zvērs kauc ziemeļvējš
Un pāri purvam sniegputeni griež
Tas traucē mieru klusiem tēliem
Un viņu sejās slapju sniegu sviež

Viens otram blakus simtiem viņu guļ
Un verās debesīs ar tukšām acīm
Kas būs tik drosmīgs, ies un viņu mātēm sacīs
Ka dēliem mūžam lemts ir tagad gulēt tā
Tur Tīreļa purvā...

Tai saltā Ziemassvētku rītā
Cauri dzeloņdrāšu jūrai
Kā milzu straume latvju pulki plūda
Kā nieku vācu fronti viņi pušu rāva
Tos visus vienojuši bija naida karstā srāva

Bet cauru dienu cīnoties sāk karavīri gurt
Kur palīgspēki, kāpēc vēl viņu nava?!
Un viens pēc otra latvju dēli krīt
Un viņu pulki noasiņo sniegā, putenī un salā
Tur Tīreļa purvā...

Un kad reiz atkal atnāk Ziemassvētku nakts
Un purvā izsalkuši vilki kauc
Tad notrīs zeme zem smago soļu takts –
Tie visi cēlušies pēc jaunas cīņas sauc
Tur Tīreļa purvā
Kur sals un nāve valda
Kur šausmas, ciešanas bezgala
Sniegā, putenī un salā

8. Esat KĀ VĪri

Pēc Ziemassvētku kaujām strēlniekiem atpūta nebija ilga,
23.janvārī vācieši sāk uzbrukumu, lai atgūtu nesen zaudēto
Ložmetējkalnu.
Tās bija pašas asiņainākās kaujas Rīgas frontē.

30 grādu sals
ledū kalts Ložmetējkalns
celieties, strēlnieki, elpot kļūst grūti
friči šurp gāzes lādiņus sūta
tā kā dobja aizkapa balss
ierūcas pirmais lielgabals
un viesuļuguns vēl neredzēta
jau pāri jums drāžas kā nāves vētra
visums piepildās ārprāta auriem
liekas ar pasauli šodien būs cauri
bet sakodiet zobus naida kvēlē
jums jānoturas šai zemes strēlē

Esat kā vīri
Kā zemgaļu karavīri
Esat kā vīri sirdīs savās no bailēm brīvi

Nāk vācu ķēdes melnām masām
Klusēdamas, sejām cietām un asām
Jāatgūst tiem Ložmetējkalns
Asinīs jānomazgā savs kauns
Zem viņu trieciena krievu daļas
Notrīc, ceļas un atpakaļ veļas
Turieties, latvieši, jūs nedrīkstat gurt
Jo šodien šī kauja jumsjāiztur!

Šaujot pārkarst šuteņu stobri
Durkļi cērt miesās asiņu robus
Līdz pēdējai robežai uzvilkts viss spēks
Tagad vai nekad vairs, cilvēks kļūst zvērs

Tur citur aiz mākoņiem spoži saulīte spīd
Bet šeit tikai sals, šausmas un nāve ik brīd'

Esat kā vīri
Kā īsteni karavīri
Jums jābūt kā vīriem
Sirdīs savās no bailēm brīviem

" Esat kā vīri" – 5.Zemgales pulka kaujassauciens

9. DzĪves VismelnĀkĀ StundĀ

Pajautā savai sirdij
Vai tiešām vari tu spēt
Dzīves vismelnākā stundā
Nenodrebēt
Pajautā savai sirdij
Vai var tev tā atbildēt
Kad jācieš būs lielākās sāpes
Vai spēsi tu izturēt

Tādi bija strēlnieki
Gāja tie mirt par lietu
Un ja vajadzēs tev
Vai arī tu ietu?

Vai spēsi beigt vaimanāt, gausties
Un droši uz priekšu lauzties
Caur nepārvaramiem šķēršļiem
Caur asmeņiem dzeloņiem, ērkšķiem
Dzīvību vienīgo ziedot
Par samaksu viņu iedot
Lai cilvēku tūkstoši simti
Brīvai nākotnei dzimtu

Ja zini, ka vari, tad celies
Tver ieroci, rindā stājies
Jau šonakt tev niknākā kaujā
Savu dzīvību atdot būs jāiet

Dreb bruģis smago soļu vienotā taktī
Iet latvju pulki projām naktī
Ei, puikas, vēl pagaidiet mazliet
Es arī vēlos jums līdzi iet!